jeb stāsts no Sarkanās jūras pērļu zvejnieku dzīves
Kurzemes Vārds, 1936. gada 18. augusts.
"Vai jūs interesējaties par pērlēm" jautāja man grieķu tirgotājs Eritrejā, Masavas ostas restorānā. "Es no viņām daudz nekā nesaprotu", es atbildēju. Viņš rakņājās pa savu kabatu, tad izvilka vairākus kopā sasietus aizsainīšus un vienu no tiem atvēra. Parādījās krāšņa, saulē mirdzoša pērle. "Paskatieties uz šo pērli! Turiet to pret gaismu!" "Cik jūs prasāt par viņu? " es jautāju bez kādas sevišķas intereses. Viņa dzīvās acis nepārtraukti sekoja pērlei, kas atradās man pirkstos. "Sešdesmit mārciņas".
Es smējos un kratīju galvu. Viņa pirksti neuzticīgi izstiepās pēc pērles un tā tūlīt nozuda sarkanā maisiņā. Tad viņš rādīja man citas pērles. Melnu, zaļi baltu un skaidri baltu. Šis grieķis nesa savā svārku kabatā veselu bagātību. Viņš man lika pērles rokā vienu pēc otras. Mani ieinteresēja kāda melna pērle. Mēs sākām kaulēties. Kaulēšanās ieilga gandrīz kādu stundu. Tad es piecēlos. „Nē, pateicos. Tas man ir daudz par dārgu." Grieķis atkal savāca savu melno pērli. „Šai pērlei nekāda cena nav par augstu", viņš klusi sacīja. „Viņa maksājusi trīs cilvēku dzīvības".
Un tagad viņš man atstāstīja šīs pērles vēsturi...
Kāda lielāka uzņēmuma pērļu zvejnieki strādāja iepretim Dalakai, kādai mazai pērļu salai Masavas tuvumā. Kāds nirējs bija pārlecis par malu un centās kājām un rokām pieirties kādam koraļļu sēklim, kur viņš bija ieraudzījis vairākus pērļu gliemežvākus. Viņš izstiepa roku, lai paņemtu kādu sevišķi lielu gliemežvāku, kad gliemežvāks ar neiedomājamu ātrumu sažņaudz viņa pirkstus. Gandrīz tanī pašā laikā viņš uzkāpa ar savu kailo kāju knaibļu gliemežvākam, un viņš bija sagūstīts zaļās jūras dzelmes tumšā pasaulē. Citi nirēji bija atkal uzpeldējuši un kāri ieelpoja plaušās svaigo gaisu. Pietika dažas minūtes, lai viņi ievērotu, ka trūkst somāļa. Tūliņ nolaidās jūrā divi citi somāļi - nirēji, lai savu biedru uzmeklētu. Viņi to arī atrada. Viņi atbrīvoja saviem nažiem no knaibļu gliemežvāka, bet pērļu gliemežvāku atgrieza no koraļļu sēkļa. Zvejnieka pirksti vēl vienmēr to turēja aptvertu, kad viņi nira augšup, divi nirēji un viens mirušais. Šinī acumirklī haizivs uzglūnēja patīkamam laupījumam. Baltais vēders šāvās šurp, žaunas atvērās un viens nirējs bija satverts. Viņu nemaz nemēģināja glābt. Melnās rokas izstiepās un ievilka par laivas malu bez elpas palikušo slīkoni un slīkoni. Jau parādījās asiņainas strīpas caurspīdīgajā ūdenī, un vīrieši, lai brīdinātu no cilvēkēdājas haizivs citus nirējus, sāka saukt: „Huh!...Huh!...Huh!.."
Noslīkušo somāli nogādāja krastā un apbedīja. Gliemežvāku viņam vajadzēja no rokas izlauzt. Vākā atradās melnā pērle, par kuras cenu mēs ar grieķi bijām kaulējušies.
„Un trešā cilvēka dzīvība?" es jautāju. Grieķis nopūtās. „Kad somāļa sieva saņēma nelaimes vēsti, viņa pamāja tikai ar galvu. Viņas acīs nebija nevienas asaras. Lēnām viņa iegāja būdā, kur bija baudījusi tikai divi mēneši laulības laimi. Tādā pat stindzinošā mierā, bet ar ciešu apņemšanos viņa noņēma no sienas pakārto, līko nazi un iegrūda to sirdī, sirdī, kas jau bija mirusi".
Grieķis bija savu stāstu beidzis un stīvi uzkūkoja savu tukšo vīna glāzi. Viņš bija prasījis par melno pērli sešdesmit mārciņas. Divdesmit mārciņas par katra cilvēka dzīvību. Tā ir Sarkanās jūŗas pērļu zvejnieka dzīvības cena.
Vēlāk grieķis mani ieveda kādā Masavas arābu tirgotāja, mājas sētā. Šis tirgotājs ar pērļu zvejniekiem rīkojās kā ar kādu tirgus preci. Daži no viņiem tupēja uz šaura, zema sola; tie bija kropli, nožēlojami cilvēki. Daži no viņiem bija akli. Viņi stīvi, acis nemirkšķinādami, lūkojās spilgtajā saules gaismā. Trīs bija kurli. Viņu sejas izskatījās pēc maskām, kad viņi mēģināja tās pārvērst, lai radītu iespaidu it kā viņi saprot, ko viņiem saka. Visiem bija plakani krūšu kurvji un viņu ķermeņi sastāvēja tikai no ādas un kauliem. Arī tiem nirējiem, kas nebija ne akli, ne kurli, sava nožēlojamā stāvokļa dēļ, bija maz cerības Hodeidas jeb Džeidas tirgū atrast pircējus.
„Cik ilgi šie cilvēki ir akli?" - es jautāju.
„Es domāju, trīs gadi", grieķis atbildēja.
„Un viņi vienmēr nirst pēc pērlēm?"
„Saprotams. Viņu aklums viņus nekādā ziņā netraucē, jūras dibenā taustīties pēc pērļu gliemežvākiem".
Drīz es ieguvu jēgu par īsto pērļu cenu. Nirstot lielos dziļumos, ar cilvēka dzirdi drīz ir beigas. Kādu laiku nemitīgi skan ausīs cilvēkam jūras čalošana. Šķiet, ka viņa ausīs būtu saauguši gliemežvāki. Viņš atmostas naktī savā gultā, un jūras dziļumu troksnis skan viņa smadzenēs. Tad kādā dienā ausīs apklust jūras čaloņas troksnis, cilvēks ir kļuvis kurls un atrodas uz ceļa, lai kļūtu pilnīgs nirējs.
No šīs jūras čaloņas, kas cilvēku padara līdzīgu ārprātīgam, arābi un melnie mēģina izvairīties, pārgriežot sev brīvprātīgi ausis. Viņi zina, ka šis brīvprātīgi izvēlētais kurlums viņiem atvēlēs sasniegt lielāku dziļumu nekā citiem nirējiem. Līdzīgā kārtā viņi vingrinās elpu aizturēt tik ilgi, līdz gandrīz acīs izspiežas asinis. Pirms niršanas viņi sakniebj kopā nāsis un pie kājām piesien kādu smagumu. Rekordlaiks, ko pērļu meklētājs spēj pavadīt zem ūdens ir divas un pus minūtes. Bet vairums to nespēj ilgāk kā pusotras minūtes. Pērļu nirēja mūžs ir īss. Vai nu sirds jeb plaušas nespēj pastāvīgi sasprindzināto stāvokli izturēt. Visi viņi cieš no sirds slimībām jeb tuberkulozes. Ja viņi iztur to ilgāk kā desmit gadu, tad viņi ir kurli jeb akli, vai arī abas vainas tiem kopā. „Vai viņi nopelna daudz?" es jautāju grieķim. Viņš sarāva plecus. ‘Viņi visi ir bezcerību parādnieki. Tāpēc viņi ir kļuvuši pērļu nirēji. Viņu tēvi ir miruši parādos un dēli mēģinājuši tos samaksāt. Bet gandrīz vienmēr nākošai nirēju paaudzei parādu nasta kļuvusi vēl lielāka."
Parasti pērļu tirgotājs finansē kuģi un viņa kapteini. Viņš apgādā komandu ar rīsu, datelēm, dažām citām lietām un zina, ka viņa nauda nezudīs. Arī kuģa kapteinis arvien ir parādnieks, kas savam pienākumam uzticīgs griež kuģi atpakaļ ar smirdošiem austeru vākiem un, varbūt, arī kādu pāri dārgām pērlēm. Pērļu kuģi jau var pazīt pēc smakas. Un drošākās pazīmes, ka šie vergi meklē pērles, ir novājējušie cilvēki, kas zīmju valodā saprotas ar cilvēkiem pie kuģa malas.
Koraļļu salas tuvumā nolaiž kanu laiviņas ar diviem nirējiem katrā. Skārda laiviņai stikla dibens, kas apmēram divi centimetri zem ūdens līmeņa. Nirējs tad caur stiklu vēro, vai tuvumā nav kāds pērļu gliemežvāks, vai arī daudzsološs koraļļu sēklis.
Uzlicis savu degunkniebi un piestiprinājis pie pirkstiem vara tveramos, nirējs ievelk dziļi elpu un ielec ūdenī. Viņam jābūt uzmanīgam, jo visapkārt draud briesmas, ko tomēr nerada tik daudz haizivis, kā milzīgie knaibļu gliemežvāki, kuri ir tiešām briesmīgi. 90-120 cm plati, viņi aptver nirēja kailo kāju ar neatsvabināmu tvērienu. Ja nirējam nav klāt naža, ar ko atsvabināties, viņam neglābjami jānoslīkst. Tiešām briesmīgi, jo šie nirēju slīcinātāji atrodas pērļu gliemežvāku tuvumā. Gliemežvāki pa lielākai daļai ir atvērti, jo mazā ūdens strāva tad patīkami skalojas gar iemītnieka pelēko muguru. Bet tiklīdz parādās tuvumā cilvēka ēna, gliemežvāks piepeši aizslēdzas. Daudziem nirējiem aptverto pirkstu dēļ tas bijis liktenīgi.
Jūras dziļumi, kuros jāstrādā arābiešu un afrikāniešu nirējiem, slēpj vēl citas briesmas. Zem briesmīgā spiediena bieži vien iestājas mugurkaula trieka. Reiboņi, asinsriņķošanas apstāšanās un bīstamie krampji ir lielā dziļuma darba sekas. Tā ir gadījumi, ka nirēji, kas bijuši sava lielā ūdenī pavadītā laika dēļ slaveni, dažreiz ūdenslīmeni sasniedz vienu acumirkli par vēlu. Viņu sejas pēc izvilkšanas rāda, kāds miršanas iemesls bijis. Pēkšņi viss ķermenis sāk sastingt. Gaisa drusciņu, kas palicis viņa plaušās, cilvēks izlaiž un sāk grimt. Viņu varētu glābt tikai ātra ievilkšana laivā un cītīgi atdzīvināšanas mēģinājumi.
Pērļu nirēji bieži pārdod savas pērles par smieklīgi zemu cenu. Ceilā, Zanzibārā jeb Masavā nekad nesamaksā eiropiešu jeb amerikāniešu cenu. Desmit mārciņas tādam puisim ir jau vesela bagātība, un par šādu cenu pirkta pērle sasniedz vēlāk divdesmit un trīsdesmit kārtīgi augstāku cenu. 1929.g. oktobrī kāds arābiešu nirējs atrada Persijas jūras līcī pērli, ko novērtēja uz 50 000 mārciņām. Nirējs kļuva vājprātīgs, pirms kuģis sasniedza malu. Bagātība, ko viņš bija izcēlis no jūras dibena, bija viņa pieticīgajām iedomām par lielu.
Melnās pērles vienmēr visvairāk meklētas, sevišķi ļoti retās zaļgani melnās. Vērtīgas ir arī rožu sarkanās, rozā un creme krāsas pērles, kamēr matēti baltās tagad nevērtē tik augstu.
Avots: www.daivings.net
